Jautājumi & atbildes

Kompulsīvā spēle ir progresējoša slimība, ko nevar izārstēt, taču var apturēt. Pirms atnākšanas uz Anonīmajiem Spēlmaņiem daudzi kompulsīvie spēlmaņi uzskatījuši sevi par morāli vājiem vai reizēm vienkārši par “ne īsti labiem”. Anonīmie Spēlmaņi uzskata, ka kompulsīvie spēlmaņi ir patiesi slimi cilvēki, kas var atveseļoties, ja tie ar pilnu atdevi sekos vienkāršai programmai, kas sekmīgi palīdzējusi tūkstošiem vīriešu un sieviešu ar kompulsīvās spēles problēmām.

Kompulsīvajam spēlmanim jābūt gatavam pieņemt faktu, ka viņš ir progresējošas slimības varā un ka viņam ir vēlēšanās izveseļoties. Mūsu pieredze rāda, ka Anonīmo Spēlmaņu programma vienmēr darbojas katram, kas vēlas pārtraukt spēlēšanu. Taču tā nedarbosies nevienam, kas tieši un bez izvairīšanās neatzīs ar savu slimību saistītos faktus.

Tikai jūs pats varat to izlemt. Vairums ļaužu vēršas pie Anonīmajiem Spēlmaņiem, kad tie ir gatavi atzīt, ka spēle tos ir ievilkusi. Tāpat Anonīmajos Spēlmaņos par kompulsīvu spēlmani atzīst katru, kam spēlēšana radījusi pieaugošas un ilgstošas problēmas kādā no dzīves jomām.
Daudzi Anonīmo Spēlmaņu biedri ir piedzīvojoši šausminošus pārdzīvojumus pirms bija gatavi pieņemt palīdzību. Citi saskārušies ar lēnu, nemanāmu sabrukumu, kas galu galā lika tiem atzīt savu sakāvi.

Nē. Pirmā likme spēlmanim ir kā pirmā glāzīte alkoholiķim. Agri vai vēlu viņš atgriezīsies vecajā postošajā atkarībā. Tikko kāds ir pārkāpis neredzamajai līnijai, kas šķir no bezatbildīgas nekontrolētas spēles, tā viņam, šķiet, nav lemts atgūt kontroli. Pēc vairāku mēnešu atturēšanās daži no mūsu biedriem ir mēģinājuši eksperimentēt ar zemām likmēm, šādiem eksperimentiem vienmēr bijuši postoši rezultāti. Vecā apsēstība neizbēgami atgriezās. Mūsu – Anonīmo Spēlmaņu pieredze norāda uz šādām alternatīvām: spēlēt, riskējot piedzīvot pieaugošu sabrukumu, vai nespēlēt un izstrādāt labāku dzīves veidu.

Mēs ticam, ka vairums cilvēku,ja vien viņi būs godīgi, atzīsies savā nespējā atrisināt kādas problēmas. Kas attiecas uz spēlēšanu, mums ir zināmi daudzi spēlmaņi, kas spējuši atturēties no spēles ilgu laiku, bet, zaudējot modrību un sakrītot noteiktiem apstākļiem, viņi sāka spēlēt, nedomājot par iespējamām sekām. Vienīgi gribasspēka radītā aizsardzība, uz ko viņi paļāvās, piekāpās kādam nenozīmīgam iemeslam uzlikt likmi. Mēs esam sapratuši, ka gribasspēks un paļaušanās tikai uz sevi nepalīdzēs šādos prāta aptumsuma brīžos, bet stingra garīgo principu ievērošana, šķiet, atrisina mūsu problēmas. Vairums no mums uzskata, ka, lai mēs stiprinātu vēlēšanos atturēties no spēles, ir nepieciešama ticība kādam par mums stiprākam spēkam.

Nē. Šo cilvēku radi un draugi dažkārt ir mums lūguši aizlikt kādu vārdu, bet tas nekad nav nostrādājis. Patiesībā mēs dažreiz jutām, ka aizkavējam šādu biedru iespējamo atveseļošanos, sniedzot viņiem šo nelūgto uzmanību. Tas viss atgriežas pie pamatprincipa, ka pirms mēs vēršamies pie spēlmaņa, viņam vai viņai ir jāgrib palīdzība.

Jā. Kompulsīvie spēlmaņi, kas pievienojušies Anonīmajiem Spēlmaņiem, mums teikuši, ka, kaut arī spēlēšanas pārmērības bijušas periodiskas, arī laika posmos starp tām viņi nav spējuši konstruktīvi domāt. Šiem laika posmiem raksturīga bijusi nervozitāte, aizkaitināmība, neapmierinātība, neizlēmība un personisko attiecību sabrukums. Šie paši ļaudis secinājuši, ka Anonīmo Spēlmaņu programma ir atbilde kā novērst rakstura nepilnības un rast ceļu uz morālu attīstību viņu dzīvē. SPĒLE kompulsīvajam spēlmanim definējama šādi: jebkuras derības vai likme savā vai cita labā, vienalga uz naudu vai bez, vienalga cik nenozīmīga vai mazsvarīga, kur iznākums ir atkarīgs no nejaušības vai “meistarības”, uzskatāma par spēli.

Lielākā daļa cilvēku, kad viņi vērsās pie Anonīmajiem Spēlmaņiem, jau bija izveidojuši pilnasinīga spēlmaņa reputāciju. Viņu spēlēšana parasti nebija rūpīgi glabāts noslēpums. Šādā situācijā būtu neparasti, ja labās ziņas par viņu atturēšanos no spēles neizraisītu nekādus komentārus. Tomēr tiesības atklāt citiem par piederību Anonīmajiem Spēlmaņiem ir tikai pašiem biedriem, katram par sevi personīgi. Pat šādā gadījumā tas būtu jādara tādā veidā, kas neradīs grūtības Anonīmajiem Spēlmaņiem kā sadraudzībai.

Mēs domājam, ka nē. Pasaulē lielākā daļa darba jebkurā sfērā tiek padarīta bez labuma gūšanas no derībām uz naudu. Daudzi no mūsu līderiem biznesā, dažādās nozarēs un profesijās ir guvuši lielus panākumus bez prasmēm atšķirt vienu kārti no otras vai zināšanām par to, uz kuru pusi hipodroma aplī skrien zirgi. Sociālo attiecību jomā jaunpienācējs drīz pieredzēs intereses pieaugumu par daudziem patīkamiem pasākumiem vai aktivitātēm, kas ir tālu no jebkā, kas saistīts ar azartspēlēm.

Jāuzsāk un pastāvīgi jāturpina mainīt savu raksturu.
Tas paveicams, uzticoties un sekojot Anonīmo Spēlmaņu Atveseļošanās un Vienotības programmām.
Nav īsākā ceļa, lai iegūtu šo ticību un sapratni. Lai atveseļotos no vienas no visnelabvēlīgākajām, visdziļākajām, viskompulsīvākajām atkarībām, būs vajadzīgs uzcītīgs darbs. GODĪGUMS, ATKLĀTĪBA UN GATAVĪBA – tie ir atslēgas vardi mūsu atveseļošanās procesā.

Dažreiz, bet ne parasti. Anonīmo Spēlmaņu programma uz atsevišķu indivīdu vislabāk iedarbojas tad, kad tā tiek identificēta un pieņemta kā tāda programma, kas ietver arī citus cilvēkus. Darbojoties ar citiem kompulsīvajiem spēlmaņiem Anonīmo Spēlmaņu grupā, indivīds, šķiet, atrod nepieciešamo sapratni un atbalstu. Viņi ir spējīgi runāt par savu pagātnes pieredzi un tagadnes problēmām jomā, kurā viņi jūtas komfortabli un pieņemti. Tā vietā, lai justos vieni un nesaprasti, viņi jūtas vajadzīgi un pieņemti.

Iespējams, taču daudzi Anonīmo Spēlmaņu biedri, ciktāl tas attiecas uz spēles pārtraukšanu, ir atturējušies no spēles, nezinot, kādēļ viņi spēlēja.

NESPĒJA UN NEVĒLĒŠANĀS PIEŅEMT ĪSTENĪBU. Tāpēc arī notiek bēgšana spēles sapņu pasaulē.
EMOCIONĀLA NEDROŠĪBA. Kompulsīvais spēlmanis sajūtas emocionāli komfortabli tikai tad kad “ir darbībā”. Nav neparasti dzirdēt Anonīmo Spēlmaņu biedru sakām: “Es jutos iederīgs apkārtējā pasaulē tikai tad, kad spēlēju. Tad es jutos droši un ērti. Tur neviens no manis neko īpašu negaidīja. Es zināju, ka iznīcinu sevi, taču tajā pat laikā jutos zināmā mērā aizsargāts.”
BRIEDUMA TRŪKUMS. Vēlme iegūt visus pasaules labumus bez īpašas piepūles šķiet ir kopīga spēlmaņu rakstura iezīme. Daudzi Anonīmo Spēlmaņu biedri atzīst, ka nevēlējās kļūt pieauguši. Zemapziņā viņiem šķita, ka var izvairīties no pieaugušu cilvēku atbildības, liekot griezties ruletes ratam vai uzkrist īstajai kārtij, un tā tiekšanās izbēgt no atbildības galu galā kļuva par apsēstību.

Tāpat šķiet, ka kompulsīvam spēlmanim ir iekšēja nepieciešamība būt par svarīgu vīru un vajadzība sajusties varenam. Kompulsīvais spēlmanis ir gatavs darīt jebko (bieži pat antisociālu), lai liktos citiem tāds kā viņš to vēlas. Pastāv teorija, ka kompulsīvie spēlmaņi zemapziņā vēlas zaudēt, lai sodītu sevi. Ir gana pierādījumu, kas apstiprina šo teoriju.

Lūk, vēl viena raksturīga kompulsīvo spēlmaņu iezīme. Milzums laika tiek patērēts, lai iztēlotos lielās un brīnišķīgās lietas ko tie paveiks, tikko noķers lielo laimestu. Viņi bieži uzskata sevi par īsteni filantropiskiem un apburošiem ļaudīm. Viņi spēj sapņot, ka apgādā savas ģimenes un draugus ar jaunām automašīnām, ūdeļādas kažokiem un citām luksusa precēm. Kompulsīvie spēlmaņi iztēlojas sevi, dzīvojam jauku un patīkamu dzīvi, kas kļūs iespējama pateicoties milzu summām ko viņi iegūs rīkojoties atbilstoši savai “sistēmai”. Kalpotāji, grezni apartamenti, valdzinoši draugi, jahtas un pasaules apceļošana ir tikai dažas no brīnišķīgajām lietām, kas būs tepat ar roku aizsniedzamas, kad beidzot būs iegūts lielais laimests.
Nožēlojami, taču šķiet, ka neviens laimests nav gana liels, lai piepildītu kaut pašu mazāko no sapņiem. Kad kompulsīvajam spēlmanim veicas, viņš spēlē, lai varētu sapņot vēl dižākus sapņus. Kad neveicas – viņi neapdomīgā izmisumā cenšas atspēlēties, sapņo jaunus sapņus un, protams, izjūt vēl dziļāku postu. Neviens nespēj viņus pārliecināt, ka kādu dienu viņu lielie sapņi nepiepildīsies. Viņi tic, ka piepildīsies, jo bez šīs sapņu pasaules dzīve viņiem kļūtu nepanesama.

Nē, kompulsīvā spēle ir emocionāla problēma. Cilvēks, kurš nokļuvis šis slimības varā, rada acīmredzami neatrisināmu problēmu kalnus. Protams, tiek radītas arī finansiālas problēmas, taču viņiem jāsaskaras arī ar ģimenes, nodarbinātības vai juridiskām problēmām. Kompulsīvie spēlmaņi atklāj, ka ir zaudēti draugi un ka radinieki no viņiem novērsušies. No visām radītajām grūtībām finansiālās, šķiet, ir visvieglāk atrisināmas. Kad kompulsīvais spēlmanis iestājas Anonīmajos Spēlmaņos un pārstāj spēlēt, kad vairs nav spēles radītās finansu noplūdes, tad finansiālais spiediens sāk mazināties. Anonīmie Spēlmaņi ir secinājuši, ka vislabākais veids kā panākt finansiālās situācijas uzlabošanos ir sasniedzams ar smagu darbu un mūsu parādu atmaksu. Naudas aizņemšanās un/vai aizdošana (izpalīdzēšana) starp Anonīmajiem Spēlmaņiem kaitē mūsu atveseļošanās procesam un nav pieļaujamas.
Vissmagākā un laiku paņemošā problēma ar ko tiem būs jāsastopas ir saistīta ar sava rakstura mainīšanu. Vairums Anonīmo Spēlmaņu uzskata to par lielāko izaicinājumu, ko jāpieņem nekavējoties un jāturpina visas savas dzīves laikā.

Ikviens, kam ir vēlēšanās pārtraukt spēlēt azartspēles. Saistībā ar dalību Anonīmajos Spēlmaņos nav nekādu citu noteikumu.

Saistībā ar dalību Anonīmajos Spēlmaņos nav nekādu iemaksu. Jaunpienācējs neparaksta neko un neapsola neko. Tomēr mums ir izdevumi, kas saistīti ar sapulces norises telpām. Tā kā Anonīmie Spēlmaņi tradicionāli ir bijuši pilnībā sevi paši uzturoši un nepieņem palīdzību no ārpuses, šos izdevumus mēs sedzam ar biedru brīvprātīgiem ziedojumiem. Pieredze ir parādījusi, ka šādas finansiālas atbildības pieņemšana ir gan individuālās, gan grupas izaugsmes procesa būtiska sastāvdaļa.

Anonimitātei ir liela praktiska vērtība vienotības saglabāšanā mūsu sadraudzībā. Caur mūsu praksi preses, radio, filmu un televīzijas līmenī mēs esam izslēguši slavas un atpazīstamības iespējamību vienam individuālam biedram. Tādējādi mēs neesam saskārušies ar milzīgām iekšējām cīņām par varu un prestižu, kas nodarītu milzīgu kaitējumu mums būtiskajai vienotībai.

Tāpat anonimitātei ir liela vērtība piesaistot jaunus biedrus, kas sākotnēji varētu justies tā, ka problēmai komplektā līdzi nāk kauna traips. Tāpēc mēs jaunpienācējam garantējam tik daudz anonimitātes, cik vien viņš vai viņa vēlas.

Kas vēl svarīgāk, mēs esam atskārtuši, ka anonimitātei piemīt milzīga garīga nozīme. Tā reprezentē spēcīgu atgādinājumu tam, ka principi ir svarīgāki par personībām.

Mūsu izdzīvošana kā indivīdiem pieprasa to, lai mēs atsakāmies no personīgā apmierinājuma… tāpēc Anonīmo Spēlmaņu kustība ne tikai atbalsta, bet arī mēģina praktizēt patiesu pazemību, un caur lielāku pazemību mēs būsim spējīgi dzīvot mierā un drošībā visus nākamos gadus.

Nē. Anonīmos Spēlmaņus veido cilvēki ar daudziem dažādiem reliģiskajiem uzskatiem kopā ar agnostiķiem un ateistiem. Tā kā Anonīmie Spēlmaņi neizvirza nekādus reliģiskus uzskatus kā nosacījumu dalībai, tie nevar tikt definēti kā reliģiska sabiedrība. Anonīmo Spēlmaņu programma ir balstīta uz zināmu garīgo vērtību pieņemšanu, bet katrs biedrs pats var brīvi interpretēt šos principus kā viņš vai viņa to vēlas.